Ir pagājis vēl viens gads. “Šis gads gan paskrēja vēja spārniem,” Medi teica Atoram. “Šķiet, tikai pirms mirkļa mēs pabeidzām mediāciju starp Ziemassvētku vecīti un Lieldienu zaķi. Vai atceries? Tas mums izdevās varen labi, vai ne? Vakar es biju pārtikas veikalā un tur jau atkal redzēju Ziemassvētku vecīšu figūriņas.” “Tu redzēji iepakojuma papīrīti!” Ators izlaboja. “Mēs tā arī nekad nenoskaidrojām, vai šokolādes figūriņa iepakojumā ir Ziemassvētku vecītis vai Lieldienu zaķis”.

“Tieši tāpēc man patīk mediācija,” Medi nepalika atbildi parādā. “Nemaz nav nepieciešams visu līdz galam izzināt, lai varētu atrisināt lietas. Vai tas nav lieliski?” “Vai tad tā ir?“ brīnījās Ators. “Es nezinu. Bet jebkurā gadījumā – mēs esam vislabākie,” viņš ātri piemetināja. Kopš tā brīža abu starpā valdīja vienprātība un saskaņa. “Tev taisnība,” Ators turpināja. “Gads patiesi ir paskrējis ātri, it kā starp šiem Ziemassvētkiem un iepriekšējiem būtu bijis vien acumirklis”.

Tajā brīdī atskanēja durvju zvans.

Durvju priekšā stāvēja mazmazītiņš vīriņš. Viņš izskatījās sabijies, apjucis un nedaudz aizkaitināts. Viņš spīdēja kā pulēta koksne. Vīriņam arī trūka dažu zobu. Mugurā viņam bija sarkans formastērps ar dzeltenām uzšuvēm un baltām pogām. Galvā – zelta kronis. Vīriņa ietērps atgādināja zaldāta formastērpu. “Viņš nemaz neizskatās pēc zaldāta,” iešāvās prātā Medi un Atoram. Un kronis…. tas šķita pavisam neiederīgs koptēlā. Medi un Ators bija noliekušies pie mazā vīriņa, lai saprastu, ko viņš trīcošā balsī stāsta. Taču aktīvā klausīšanās Medi un Atoram nebija nekas jauns. Viņi bija pieraduši noliekties, lai aktīvi klausītos.

nussknacker-grBezzobainais vīriņš iepazīstināja ar sevi: “Es esmu Riekstkodis.” “Aha,” noteica Medi un Ators. Protams, abi mediatori bija piesteigušies atvērt durvis. Abus mocīja pārāk spēcīga ziņkāre par potenciālo jauno klientu. “Mēs redzam, ka jūs esat riekstkodis. Kā varam jums palīdzēt?” Medi un Ators vēl nebija īsti apraduši ar savu neparasto klientūru. Vispirms Ziemassvētku vecītis un Lieldienu zaķis, nu arī Riekstkodis… Kas vēl sekos? Abi mediatori bija sagatavojoši vairākas lomu spēles un treniņus katrai situācijai. Taču riekstkodis pārsniedza pat pārdrošākās viņu līdzšinējās fantāzijas. Tādu klientu viņi nebija gaidījuši. Bet tā ir mediācija. Kas gan varētu noiet greizi, prātoja Medi un Ators. Šaubas viesa vien riekstkoža pašreizējais izskats, kas vedināja mediatorus uz pirmajām hipotēzēm. Varbūt viņam radušies sarežģījumi attiecībās ar sievu, Medi klusībā minēja. Bet tad viņa piepeši atģidās – riekstkožiem nemaz nevar būt sievas. Vismaz viņa nekad nebija neko dzirdējusi par riekstkodēm. Diemžēl Medi nebija laika iegrimt pārdomās. Tomēr ar šo īso iedvesmas mirkli bija gana, lai jau atkal sāktu prātot par sieviešu diskrimināciju. Viņa uzreiz atcerējās, ka pat Vācijas likumdevēji mediācijas aktā ir iekļāvuši tikai terminu “mediators”, izliekoties, ka sievietēm šajā profesijā nav vietas. Kavējoties skumjās domās par viņai tik sāpīgo diskrimināciju pret sievietēm, Medi sveicināja Riekstkodi: “Labdien, Riekstkoža kungs!” Nespēdama apslāpēt savas izjūtas, viņa izteikti uzsvēra vārdu “kungs”. Riekstkodis to pamanīja. Viņa bija trāpījusi Riekstkodim sāpīgajā vietā, tur arī slēpjas viņa problēma. Viņam šķita, ka viņu neuztver kā vīrieti. Un tagad pat mediatore ber sāli brūcēs! Riekstkodis grasījās doties prom. Ators glāba situāciju un izvēlējās ar Riekstkodi runāt kā vīrs ar vīru: “Labdien, Riekstkodi,” viņš teica gluži kā vecam draugam. “Paldies, ka ieradāties. Kā mēs varam jums palīdzēt?” Ators apzināti turpināja sakāmo, nesagaidījis atbildi: “Bet vispirms nāciet istabā.” Nu vairs Riekstkodim nebija izvēles. Viņš klusējot sekoja mediatoriem birojā. Koka galva bija noliekta. Protams, Ators bija pamanījis Medi dzēlības. Viņš klusi viņai nočukstēja: “Mazliet mierīgāk, lūdzu!” Tagad vislabprātāk viņš ar Riekstkodi aprunātos zem četrām acīm. Bet Ators bija iemācījies, ka individuālajām sarunām nepieciešama atļauja. Viņu māca šaubas, vai Medi piekristu šādam priekšlikumam. Turklāt Riekstkodis bija ieradies pavisam viens. Nebija neviena cita medianta. Kā lai, sasodīts, saņem pretējās puses piekrišanu? Vai Ators vispār drīkst runāt ar vienu no pusēm, kamēr nedz komediators, nedz pārējās puses nav sniegušas piekrišanu? Vai tas nebūtu pretrunā likumam? Ators attapās no pārdomām. Viņš taču nav jurists. Kāpēc gan viņam uztraukties par tādiem juridiskiem sīkumiem? Galu galā viņš pat nemaz nezina, kas ir noticis. Ators mēģināja pasmaidīt un samierināties ar situāciju. Viņš pieņēma, ka Medi bija sapratusi viņa mājienu, un būs labāk, ja sarunu turpmāk vadīs viņš. Mediācijas likums – Ators centās pārliecināt pats sevi – paredz, ka vadošo lomu uzņemsies mediators–vīrietis. Šāda likuma interpretācija izriet no Vācijas mediācijas akta, kur melns uz balta rakstīts vārds “der Mediator”, tātad vīriešu dzimuma mediators. Tāpēc viņam viss ir skaidrs. Ators tikai nevēlējās to pārspriest ar Medi.

Medi, Ators un Riekstkodis nonāca pie biroja durvīm. Uz tām rotājas uzraksts “Ziemassvētku mediācija”. Viņi pieklājīgi mudināja Riekstkodi doties kabinetā pirmajam. Protams, mediācijas telpā dižojās mediācijas gars. Tur atradās apaļš galds, apmēram 1 metru diametrā, un 4 mīksti krēsli. Tie ar sarkanajiem spilveniem bija paredzēti mediantiem, bet ar zaļajiem spilveniem – mediatoriem. Krāsas tika izvēlētas ļoti rūpīgi. Medianti gandrīz nekad nezina, ko darīt. Tāpēc sarkanā gaisma kā luksoforā viņiem simbolizē izvēli. Mediatori padara procesu iespējamu, tāpēc zaļie krēsli simbolizē zaļo gaismu luksoforā. Medi un Ators bija ilgi diskutējuši par krāsu izvēli. Viņi arī daudz diskutēja par citām detaļām, piemēram, tapešu krāsu. Viņi izvēlējās sārtas tapetes. Tika apsvērta arī doma izvēlēties dzeltenu krāsu, jo tā labi iederētos luksofora krāsu spektrā. Taču galu galā izvēle krita uz sārto krāsu, jo tā ir nomierinoša. Medi un Ators to bija izlasījuši sieviešu žurnālā Cosmopolitan, kas ir Medi iecienītā lasāmviela. Turklāt sārtā krāsa labi saskanēja ar Ziemassvētkiem piederīgo sarkano. Tā kā Medi un Ators sevi sauc par Ziemassvētku mediatoriem, birojā, protams, neiztrūka Ziemassvētku atribūtikas. Tāpēc arī plakāts ar frāzēm bija rotāts dažādām figūriņām. Viena no tām bija Ziemassvētku vecīša figūriņa. 1. fāzē viņš bija ļoti bēdīgs, taču sejas izteiksme fāzi no fāzes mainījās. Pamazām Ziemassvētku vecīša figūriņa atplauka smaidā, un 5. fāzē viņš smējās un sarokojās ar citu Ziemassvētku vecīti. Mediators šajā attēlā sēdēja uz mākoņa, kurš slīdēja pār Ziemassvētku vecīšu galvām. Medi un Ators vēlējās vizuāli parādīt mediācijas potenciālu, atainot komunikācijas asi un norādīt uz mediatora neitralitāti. Jā, biroja telpas iekārtojums bija rūpīgi pārdomāts, pievēršot uzmanību detaļām. Uz galda atradās tradicionālais Ziemassvētku vainags. Tajā iespraustas četras biezas, sarkanas sveces. Medi vainagu bija rotājusi ar mīlestību. Tā centrā viņa bija nolikusi bļodu ar saldumiem, cepumiem un, protams, valriekstiem. Valrieksti simbolizē Ziemassvētkus. Medi un Ators to zināja. Valrieksti ir mīlestības auglis. Valriekstu kodols simbolizē Kristus saldo miesu. Tāpēc uz galda Ziemassvētku meditācijā nedrīkst iztrūkt valrieksti! Un kur rieksti, tur jābūt arī riekstkodim.

Riekstkodis tik tikko bija pārkāpis mediācijas telpas slieksnim, kad viņa skatienu uzreiz piesaistīja riekstkodis valriekstu bļodas vidū. Jau atkal modās bažas, un viņš gandrīz vēlējās atkal pamest mediāciju. Šī situācija ir mulsinoša. Medi un Ators, mūsu vērīgie mediatori, to sajuta. Tikai viņi paši neprata atrast mulsuma iemeslu. Ikvienam ir savi priekšstati par noskaņojumu. Ators reiz bija iemācījies – mediācijā nav problēmu, itin viss ir iespējas. Tagad viņš prātoja, kā šo mulsumu pārvērst iespējā. Viņš nespēja izdomāt neko prātīgāku, ko teikt, kā vien: “Redziet, jūsu amata brāļi vienmēr ir ar mums. Mēs pat esam izvēlējušies īpaši izsmalcinātu riekstkodi mūsu cienastam.” Atora smaids šķita stīvs. Un viņš redzēja, ka šī piebilde nebūt nav mazinājusi spriedzi telpā. Protams, Ators saprata, ka riekstkodim Ziemassvētku vainagā joprojām ir visi zobi, tas ir svaigi krāsots, spīdīgs un izstaro pašpārliecinātību. Pilnīgs pretstats viņu jaunajam klientam. Pār ikvienu no klātesošajiem vēlās neērtu sajūtu gūzma. Ators centās glābt situāciju, ķeroties pie reiz apgūta trika, un Riekstkodim uzdeva tiešu jautājumu: “Vai jūs šeit esat ieradies brīvprātīgi?” Šis jautājums ir vienlaikus lietpratīgs un kaitinošs, gluži kā paradoksāla intervence. Tas vedina uz jaunām pārdomām, bet ko padarīt? Riekstkodis apsvēra atbildi un juta, ka viņam rodas arvien lielākas bažas, vai Ziemassvētku mediatori Medi un Ators vispār spēs viņam palīdzēt. Par spīti šaubām viņš drosmīgi atbildēja: “Mani sūtīja Pirlipata.” Tāda atbilde gan Medi un Atoram īsti nepatika. Viņi sev vaicāja – vai tā joprojām ir brīvprātība, ja uz meditāciju klientu sūtījis kāds cits? Vai par spīti tam atļauts veikt mediāciju? Likums nosaka, ka mediatoram jānodrošina brīvprātīgums. Šis jautājums tik ļoti nodarbināja Medi un Atora prātu, ka viņi piemirsa pavaicāt, kas ir Pirlipata. Viņi izvēlējās vairs pārāk neiegrimt juridiskajos aspektos, jo viens nu abiem bija skaidrs: viņi nevar sūtīt prom klientus, jo tā taču neko nevar nopelnīt. Turklāt viņi joprojām nezināja, kāpēc klients ir ieradies. Ators, būdams dogmatisks, uzreiz devās pie papīra tāfeles, vēl pirms visi bija ieņēmuši savas vietas. Tāfeles apakšējā trešdaļā viņš ievilka biezu līniju, zem kuras uzrakstīja “Pieturas punkts: brīvprātīgums.” Pievērsies klientam, Ators sacīja: “Mēs vēlāk atgriezīsimies pie šī temata. Bet, lūdzu, apsēdieties.” “Kur?” Riekstkodis vaicāja, joprojām viegli aizkaitināts. “Varbūt tur, kur neredzēsit savus kolēģus?” Medi atbildēja nepiedodami izsmējīgā tonī. Tas bija jāuztver kā joks. Medi un Ators bija apmeklējuši dažus treniņus par humora izmantošanu mediācijā. Reiz lektors bija skaidrojis, ka humors var uzlabot situāciju. Tomēr šis joks nez kāpēc neradīja iecerēto mediatīvo efektu. Varbūt lektoram nebija taisnība? Ators, aktīvais mediators, nevilcinoties rīkojās un no Ziemassvētku kompozīcijas izvilka riekstkodi, sakot: “Tagad jums ir izvēles brīvība.” Vismaz šķiet, ka viņš mani saprot, nodomāja Riekstkodis un klusēdams apsēdās uz viena no sarkanajiem krēsliem. Viņā joprojām plosījās dažādas izjūtas. “Vai jūs vēlaties kafiju vai kādu citu dzērienu? Lūdzu, cienājieties ar cepumiem un ņemiet tik daudz valriekstu, cik vien sirds kāro,” Medi mudināja. Medi jutās kā mediācijas sievišķīgā dvēsele. Tas viņai lika pat fiziski justies labi. Tā, viņasprāt, nebija sieviešu diskriminācija. Gluži pretēji – sievietēm piemīt priekšrocība paust savu sievišķīgumu, nezaudējot cieņu. Taču viesa nepateicīgā reakcija viņu pārsteidza: “Bez riekstkoža.” Vai tas ir sarkasms? Medi un Ators izvēlējās nereaģēt uz viesa vēso attieksmi. Nu, tad neņem riekstus, mediatori pie sevis nodomāja. Ators nolēma sniegt pilnvērtīgu ieskatu procesā: “Vispirms es jums labāk pastāstīšu, kas ir mediācija,” viņš teica un, nesagaidot atbildi, turpināja. “Mēs esam mediatori. Medi un es esam saņēmuši apmācību mediācijā un esam kļuvuši par Ziemassvētku mediācijas speciālistiem. Reiz mēs pat vadījām mediāciju starp Ziemassvētku vecīti un Lieldienu zaķi. Mēs ieviesām saskaņu viņu savstarpējās attiecībās.” Nu Medi pārdomāja, vai izstāstīt, cik stundu apmācību viņa ir saņēmusi. Likumā noteikts, ka mediatoram par savu izglītību jāinformē tikai pēc mediantu pieprasījuma. Žēl, ka neviens tagad to neprasīja. Viņa lepojās ar savu 1000 stundu ilgo izglītību. Tas bija labākais pierādījums viņas kompetencei. Tāpēc viņa nenoturējās un teica: “Ziniet, mēs esam sertificēti mediatori, un es esmu saņēmusi 1000 stundu apmācību.” Medi un Atoram nerūpēja, ka Ziemassvētku vecīša un Lieldienu zaķa pieminēšana varētu būt pretrunā konfidencialitātes noteikumiem. Viņi taču nenosauca šo klientu vārdus. Tas taču nevarētu radīt problēmas, vai ne? Ators turpināja, nepievērsdams uzmanību šādiem sīkumiem: “Mediācija ir process, kurā mediatori virza mediantus jeb puses uz strīda nokārtošanu. Vai tas jums ir saprotams?” Medi un Ators uzskatīja, ka šāds ievads ir pietiekams, lai būtu izpildītas mediācijas akta prasības. Pēkšņi, apzinoties, ka uz seansu ir ieradusies tikai viena puse, viņi saprata, kur slēpjas mediācijas likuma ģenialitāte. Saskaņā ar likumā noteikto vienas puses trūka. Ak vai, varbūt mediācija nemaz nav iespējama? Vai mediāciju var veikt ar tikai vienu pusi? Pirms viņi rada atbildi uz šo jautājumu, atskanēja Riekstkoža vārdi: “Pirlipata mani piespieda atnākt. Viņa uzstāja, ka tas man palīdzēšot. Man šķiet, viņa tikai gribēja no manis atkratīties. Viņa pati nekad nepiekristu. Viņa pat manī neklausās. Uz viņas palīdzību varat nemaz necerēt.” “Mēs esam pārkoduši daudzus cietos riekstus – mediantus,” Medi un Ators vienlaicīgi centās mierināt Riekstkodi. “Es vairs nespēju pārkost neko,” Riekstkodis ļoti bēdīgi nomurmināja un turpināja. “Tā arī ir mana problēma. Bez zobiem no manis nav jēgas. Tas arī radīja problēmas attiecībās ar Pirlipatu, un viņa nezina žēlastības. Man nekas neizdodas. Pirlipata pat nesaka man, ko domā. Tāpēc viss, ko daru, ir nepareizi. Jo vairāk cenšos piesaistīt viņas uzmanību, jo vairāk viņa izslīd no manām rokām.” Tagad Riekstkodis izskatījās pagalam noskumis. Pietiekami noskumis, lai Medi mostos glābējas sindroms. Pret šo vīriņu izjustā empātija pārsteidza Medi pašu. Medi lepojās ar sevi, ka viņai, īstenai dzelzs lēdijai, bija radušās kādas siltas jūtas. “Vai es jūs pareizi sapratu?” viņa turpināja. “Vai jums šķiet, ka neko vairs nevar darīt lietas labā?” Oho! Tā tik bija pārfrāzēšana. Precīzs trāpījums! Riekstkodis piebilda: “Jā, tieši tā. Nekas nelīdz. Un es brīnos, kas man te darāms.” “Jūs šeit esat tāpēc, ka mēs varam palīdzēt atrisināt jūsu problēmu,” Medi un Ators vienbalsīgi skaidroja. “Tad jums jāpārliecina Pirlipata,” Riekstkodis uzstāja. “Tātad tēma ir Pirlipata, vai ne?” vaicāja Ators.

Abi mediatori nu sajutās droši iebraukuši procesa sliedēs. “Vai varam pierakstīt šo problēmu?” Ators jautāja. Nesagaidījis atbildi, viņš uz tāfeles novilka vēl vienu līniju. Viņš uzrakstīja virsrakstu “Tēmas” un zem tā – vārdu “Pilipata”. “Problēmas nosaukums ir Pi-R-lipata,” Riekstkodis palaboja. “Viņu sauc Pi-RRRR-lipata, un viņa ir visa ļaunuma sakne. Lūdzu, pierakstiet arī to.” “Pirms tam jūs teicāt: Pilipata,” Ators centās attaisnoties. “Bet lai nu būtu,” viņš turpināja. “Es varu izlabot šo kļūmīti un uzrakstīt Pirlipata, ja jūs uzstājat.” Ļoti uzbrūkoši, norādot uz medianta kļūdu, Ators pārsvītroja vārdu “Pilipata”, lai zem tā lieliem burtiem uzrakstītu “Pirlipata”. “VAI NU VISS BŪS PAREIZI?” viņš vaicāja. “Jā!” teica Riekstkodis, vēlreiz uzsverot: “Pirlipata ir visu manu nelaimju cēlonis. Viņa ir nepateicīga, jo viņa mani izraidīja no pils.” Viņai noteikti bija savi iemesli, nodomāja Medi. Viņa pieņēma, ka arī pati būtu patriekusi Riekstkodi no savas dzīves.

Pirlipatai kaut kā jau bija izdevies iekarot Medi simpātijas, lai gan viņas pat nebija redzējušās vai tikušās. Medi patika, ka Ators Pirlipatas vārdu uz tāfeles bija uzrakstījis lieliem burtiem. Ja Pirlipata kādreiz pievienotos mediācijai, viņa uzreiz pamanītu sieviešu ietekmīgumu. Bet kas pie velna bija tēma, ko viņi šeit apsprieda? Vai Atoram nevajadzētu precīzāk formulēt, ka runa ir vienkārši par sieviešu spēku? Attiecībā uz šo tematu Medi bija spēcīgs viedoklis. Viņai patika bez žēlastības saukt lietas īstajos vārdos. Turklāt arī viņa pati ļoti vēlējās runāt par šo jautājumu. Protams, viņa zināja, ka šis gan ir klienta, nevis mediatora temats. Tomēr – kā gan viņa var vadīt mediantu, kurš sievietes uzskata par visa ļaunuma sakni? Viņa pieņēma, ka vīrieši varētu justies neērti, ja sievietes sauktu problēmas īstajos vārdos. To viņa nolēma atstāt Atora ziņā. Kādēļ gan vēl viņa izvēlētos veikt komediāciju kopā ar vīrieti? Taču Medi māca zināmas bailes, ka Ators nemaz nav nonācis līdz īstajai problēmai.

Šeit itin viss norisinājās tik atšķirīgi no tā, ko viņi bija apguvuši mācībās. Kur vispār ir Pirlipata? Medi pēkšņi saprata, ka šis jautājums ir nozīmīgs. To viņa uzdeva sievišķīgas ziņkārības, nevis mediācijas likuma prasību dēļ. “Starp citu, kur IR Pirlipata?” viņa prasīja. Viņa sajuta drosmi, jo, viņasprāt, jau bija sasniegta 2. fāze. Medi to secināja pēc tā, ka Ators jau bija sācis apkopot tēmas. Tas taču bija 2. fāzes galvenais kritērijs, vai ne? Nesagaidot Riekstkoža atbildi uz Medi jautāto, Ators viņam uzdeva savu jautājumu: “Es gribētu noskaidrot, kāpēc Pirlipata rīkojas nepateicīgi.” Acīmredzot šis jautājums Riekstkodim bija tīkamāks: “Viņa ir nepateicīga, lai gan es viņu atsvabināju no lāsta. Pirlipatu vajāja nelaimes. Viņa piedzima kā skaista princese. Es piedzimu kā skaists jauneklis. Pēc tam ļaunā ragana mūs abus pārvērta. Viņa mūs nobūra. Pirlipata kļuva par bezformīgu, vienacainu radību. Es kļuvu par riekstkodi. Es Pirlipatu atbrīvoju no burvestības. Kopš viņa atkal ir skaista, viņa ir sapratusi, cik es esmu neglīts. Tāpēc viņa ir izmetusi mani no prāta. Viņa mani ignorē. Es saprotu, ka viņa vēlas mani izslēgt no savas dzīves.” Tagad abi, Medi un Ators, skaidri pauda bažas. “Tas ir šausmīgs stāsts,” abi vienā balsī iesaucās. “Kā Pirlipata var pret jums tā izturēties? Ko jūs tagad darīsit?” Šo jautājumu viņi uzdeva ziņkārības dēļ un varbūt mazliet arī tāpēc, lai izrādītu vēlmi palīdzēt. “Man atkal jākļūst par skaistu jaunekli. Tad Pirlipata pieņems mani atpakaļ,” Riekstkodis skaidri zināja atbildi.

“Man šķiet, ka nu pienācis laiks kādam dzērienam,” Medi mēģināja mainīt tēmu. Viņai bija jāparunā ar Atoru, lai vienotos par turpmākajām darbībām. Itin viss šajā lietā šķita tik savāds. Viņa vēlējās par to konsultēties ar kādu profesionāli. Lai gan Ators nav supervizors, labāka varianta viņai nebija, Medi nodomāja. “Mēs arī varētu nomainīt Ziemassvētku gardumu šķīvjus, lai jums nav visu laiku jāskatās uz riekstiem,” Medi ātri piebilda, lai uzsvērtu nepieciešamību atstāt telpu un mediācijas pārtraukšana nešķistu aizdomīgas. Sacīts, darīts. Medi lūdza Atoru palīdzēt atnest dzērienus, lai būtu droša, ka Ators viņai pievienosies. Abi izgāja no telpas.

Tagad komediatoriem bija pirmā izdevība apspriest situāciju no profesionālā skatupunkta. “Ko tu par to visu domā?” Medi vaicāja kolēģim. “Man nav ne jausmas,” Ators godīgi atbildēja. “Šis gadījums visādā ziņā atšķiras no visa tā, ko esam mācījušies.” “Jā, tas tiesa!” Medi noteica. “Manuprāt, viņam drīzāk vajag terapiju, nevis mediāciju.” “Kas zina, vai šis gadījums vispār ir piemērots risināšanai mediācijas ceļā. Šajā situācijā ir spēku asimetrija, un esmu dzirdējis, ka tad mediācija nemaz nav iespējama.” “Un ko mums tagad darīt?” vaicāja Medi. “Vai pamanīji Riekstkoža vēlmi?” viņa piemetināja nākamo jautājumu. “Mums jāliek Pirlipatai mainīt domas?” prātoja Ators. “Mums jāpalīdz Riekstkodim atkal kļūt par skaistu jaunekli,” tā klienta vēlmi bija sapratusi Medi. “Man radās iespaids, ka tas ir saistīts ar vīrišķīgumu,” viņa, klāstot savu skatījumu uz problēmu, atkal pieskārās savai iecienītākajai tēmai. “Riekstkodis,” Medi nu attīstīja pamata hipotēzi, “jūtas nomākts sieviešu pasaulē. Viņš sievietēm izvirza tādas prasības kuras sievietes, protams, nevar izpildīt. Tas man nepārsteidz, viņš ir īstens mačo.” “Tas mazais, bezzobainais knēvelis?” Ators brīnījās. “Kā viņš var būt mačo?” “Viņš tāds IR!” Medi ar savu pārliecinātību pauda, ka tas nav apstrīdams. Viņa bija pārliecināta, ka runa ir par sieviešu tēla mainīšanu vīriešu acīs. Ators nepiekrita. Viņš juta līdzi Riekstkodim un vēlējās izprast nabaga mazo vīriņu. Ators mēģināja paskaidrot. Taču Medi bija pārliecināta un zināja labāk: “Njā, visi vīrieši ir vienādi. Ja jūs cienītu sievietes, pasaule būtu pilnīgi citādāka.” “Bet sievietes…” Ators nomurmināja. “Varbūt labāk uzklausīsim, kas Pirlipatai sakāms?” Ators gribēja mainīt tēmu. Viņš zināja, ka šo jautājumu ar Medi apspriest ir bīstami. Turklāt tagad viņiem nebija laika diskusijām. “Riekstkodis, visticamāk, jau ir kļuvis nepacietīgs no gaidīšanas,” Medi apķērās. “Kā tev šķiet – vai šis gadījums ir piemērots risināšanai mediācijas ceļā?” Ators atkārtoja sākotnējo jautājumu. “Kā gan citādi mēs varēsim nopelnīt naudu ar mediāciju?” Medi strupi atbildēja. “Ja mēs vēlamies, lai tiek panākta vienošanās, ir nepieciešamas vismaz divas puses. Pagaidām mums ir tikai viena puse, tikai Riekstkodis. Pat ja mēs jau zinām, kas ir problēma, tomēr būtu prātīgi uzklausīt arī Piripatas viedokli,” teica Ators. “Pirlipata,” Medi izlaboja. “Labi jau labi, Pirlipata,” Ators īgni norūca. “Burta “L” iztrūkums nemaina problēmu.” Viņam taisnība. Tas Medi diemžēl bija jāatzīst. “Tāpēc pajautāsim, kā mēs varam piespiest Pirlipatu brīvprātīgi pievienoties mediācijai. Jautājumu par terapiju mēs varēsim uzdot arī vēlāk.” Sacīts, darīts. Abi profesionāļi apbruņojās ar dzērieniem un neitrālu Ziemassvētku gardumu šķīvi, kurā nebija nedz riekstu, nedz riekstkoža. Tad viņi devās uz mediācijas telpu.

Riekstkodis sēdēja pilnīgi iegrimis domās. Galva bija noliekta. Viņš vēlas noslēpt zobu trūkumu, Medi līdzjūtīgi konstatēja. Viņa bija pārsteigta – vai tas iederas mačo tēlā? Jebkurā gadījumā šis vīrelis izskatās kā nelaimes čupiņa. Glābējas instinkti bija modušies. Mūsu mediatori vēlējās nabaga vīru atbrīvot no šīs sodības, bet kā gan to izdarīt? Šis jautājums profesionāļiem joprojām bija miglā tīts. Viņi nolēma rīkoties mēģinājumu un meklējumu ceļā. Vai tas nebija viens no mediācijas treniņos apgūtajiem noteikumiem? Ators runāja kā aktīvais mediators: “Bez Pirlipatas nav lielas jēgas šeit runāt. Mediācijā nepieciešams divas puses. Vai jūs varētu uzaicināt Pirlipatu šeit ierasties? Vai, jūsuprāt, viņa vēlētos atnākt?” “Nekādā gadījumā,” Riekstkodis spontāni atbildēja. “Es jau jums teicu. Varat aizmirst šo domu. Viņa nevēlas neko kopīgu ar mani. Tas ir muļķīgi, jo mēs kopā spētu paveikt tik daudz. Acīmredzot viņa mani nekad neuztvers nopietni, kamēr vien es būšu Riekstkodis.” “Vai es pareizi saprotu – ja jums būtu zobi, Prilipata pret jums justu vairāk mīlestības?” Medi profesionāli uzdeva jautājumu. “Pirlipata,” Riekstkodis automātiski izlaboja. “Nē, nedomāju, ka ar to pietiktu. Vienīgi tad, ja es būtu daiļš jauneklis, man atkal varētu būt iespēja. Lai es spētu pārvērsties par to, kas biju agrāk, jāizpilda viens nosacījums: man jāiekaro kādas sievietes mīlestība.” “Vai esat mēģinājis izmantot iepazīšanās vietni www.coupleship.com?” Ators jautāja, lielas intereses dzīts, nemaz nepiedomājot, vai šis jautājums iederas mediācijā vai ne. Šim vīrelim nepieciešama palīdzība. Viss pārējais pašlaik ir nebūtisks. “Nē,” Riekstkodis nopietni atbildēja. “Es cerēju, ka Pirlipata ir tā lēdija, kura man dāvās mīlestību. Es viņai devu tik daudz iemeslu sevi iemīlēt. Galu galā, es viņu atsvabināju no burvestības un atkal padarīju par skaistu princesi. Es viņai dodu tik daudz. Es nesaprotu, kāpēc viņa pat nespēj izjust mīļumu pret mani.” Tas nudien skan muļķīgi. Medi zināja, ka Pirlipatas rīcībai ir vēl kāds iemesls. “Ko jūs esat nodarījis Pirlipatai, ka viņa pret jums tā izturas? Varbūt jūsu starpā ir noticis vēl kas?” vaicāja Medi, glābjot sieviešu pasauli. Ators šaubījās, vai kolēģes jautājums iederas mediācijā. Tāpēc viņš nesaudzīgi palaboja: “Kam būtu jānotiek, lai jūs Pirlipatai atkal patiktu?” “Es jau jums teicu,” Riekstkodis atbildēja. “Nevienu nevar piespiest kādu iemīlēt,” Medi kā emociju speciāliste norādīja. “Tad ko mēs varētu darīt?” viņa vaicāja Riekstkodim. “To JŪS pasakiet MAN,” atcirta Riekstkodis. “Man šķita, ka JŪS esat Ziemassvētku mediatori. JŪS teicāt, ka šādu problēmu var risināt ar mediāciju.” “Jā, jā, tā ir. Bet abām pusēm jābūt klātesošām,” skaidroja Ators. “Un tam jānotiek brīvprātīgi,” Medi ātri piebilda, lai pievērstu klātesošo uzmanību viņu sarežģītajam stāvoklim. “Bez oponentiem nav mediācijas!” Medi lepojās ar savu izpratni par procesu un nolēma padižoties zināšanām, izklāstot mediācijas noteikumu kopumu. Noteikumu nekad nav par daudz – tā bija viņas devīze.

“Jebkurā gadījumā mēs šādi nesasniegsim produktīvus risinājumus. Starp citu, mēs vēl neesam pārrunājuši jautājumu par honorāru.” Atoram bija taisnība – par visu, galvenokārt jautājumā par samaksu. Bet kāda jēga no šīm zināšanām? “Varbūt es varētu iekarot JŪSU mīlestību?” Riekstkoža drosmīgā ideja pārtrauca Medi vadīto mediācijas apli. Medi bija šokā. Ators klusībā uzjautrinājās un ziņkārībā gaidīja, kā Medi tiks galā ar šo izaicinājumu. Bet Medi asi noteica: “Mēs esam mediatori. Tas nozīmē, ka JŪS atbildat par iznākumu, NEVIS mēs. Turklāt mēs esam objektīvi un bezpartejiski. Ja vēlaties iekarot mūsu mīlestību, arī Pirlipatai jāgūst kāds labums no šīs situācijas. Tas jums noteikti nebija ienācis prātā.” “Neviens mani nemīl,” Riekstkodis sacīja un izplūda asarās. Medi juta aicinājumu mierināt viņu: “Tā nebūt nav taisnība! Visi bērni jūs mīl. Tāpēc riekstkoži ir jauka Ziemassvētku dāvana. Ir pat izveidojusies tradīcija dāvināt skaisti izkrāsotas masīvkoka riektskožu figūriņas.” “Jā, jā, tieši tā,” Riekstkodis vīlies atbildēja. Tāds mierinājums darīja viņu vēl nomāktāku. “Tas nozīmē, ka jūs varat man palīdzēt tikai tad, ja uz seansu ieradīsies arī Pirlipata, un arī mīlestību jūs man nevarat sniegt, vai ne?” Lai nezaudētu klientu, Medi atbildēja: “Mēs esam mediatori, mēs mīlam visus cilvēkus pasaulē.” Medi bija pārliecināta par sevi šajā sakarībā. “Vai patiešām visus?” Riekstkodis neticīgi vaicāja. “Bez izņēmuma?” “Jā, bez izņēmuma,” dedzīgi apgalvoja Medi. Varbūt ar slepeniem izņēmumiem. Ators arī to apstiprināja. “Tad arī es jums patīku, un jūs esat mani iemīlējuši,” nu Riekstkodis uzmanīgi un cerību pilns noteica. “Ja vēlaties, varat to uztvert tā,” Medi un Ators diplomātiski atbildēja. Viņi vēlējās savu izteikumu interpretēšanu atstāt klienta ziņā.

Tik tikko izskanēja šie vārdi, notika kas negaidīts. Riekstkodis sāka mainīt formu. Viņam sāka augt zobi. Mainījās arī viņa skatiens. Tas kļuva maigs un draudzīgs. Viss ķermenis turpināja augt un šķita, ka tajā iemiesojas arvien vairāk jauneklīga spēka. Viņš aizvien vairāk atgādināja skaistu, jaunu vīrieti. Pēc brīža metamorfoze bija beigusies. Tagad aizgrābto mediatoru priekšā sēdēja daiļš, jauns vīrietis. Medi un Ators bija apguvuši, kā atspoguļot notiekošo. Viņi steidzās pagrābt spoguli no apmeklētāju tualetes. Tas bija jādara ātri, un apmeklētāju tualete atradās vistuvāk. Viņi parādīja Riekstkodim atspulgu, un Riekstkodis neatpazina savu īsto seju spogulī. “Vai tas esmu es?” viņš neticīgi vaicāja. “Jā, tas esat jūs,” Medi un Atora stresa līmenis strauji auga, “tā jūs patiešām izskatāties.”

Tik vienkārša atspoguļošana Medi un Atoram vēl nekad nebija izdevusies. Mediācijā kā vienmēr bija notikuši negaidīti pagriezieni, kas Medi un Atoru vēl vairāk pārliecināja, ka notikušais patiešām bija mediācija. Nu viņi atģidās, ka joprojām nebija pārrunājuši jautājumu par atalgojumu. Bijušais riekstkodis nepieļāva šāda jautājuma apspriešanu. Viņā bija prieka pilns un pārlaimīgs. Šo jūtu pārņemts, viņš teica: “Es nekad nebiju domājis, ka mediācija var būt tik iedarbīga. Es jums maksāšu, cik vien vēlēsities, un ieteikšu jūs citiem kā īstus Ziemassvētku mediatorus. Godīgi sakot, mani sākotnēji māca lielas šaubas. Es nejutos pietiekami saprasts, un man šķita, ka jūs drīzāk esat Pirlipatas, ne manā pusē. Tagad es saprotu, ka tā bija daļa no jūsu izcilās stratēģijas, lai izvilinātu manas slēptās rezerves un panāktu tik lielisku rezultātu.” Medi un Ators klusi saskatījās, un šis skatiens bija daudznozīmīgs. Viņi vēlētos nesniegt vairs nekādus citus komentārus, tikai pārrunāt samaksu. Bijušais riekstkodis viņiem maksās tik, cik viņi prasīs, un dosies prom laimīgs. “Mēs pārkodām Riekstkodi,” Medi čukstēja mazliet nepārliecinošā balsī. Medi un Ators izvēlējās būt vienprātīgi par to. Viņiem gan nebija īstas skaidrības par iepriekš notikušā iemesliem. “Vai piekrīti, ka mums turpmāk nevajadzētu Ziemassvētku gardumu šķīvī likt riekstus un riekstkožus?” Ators jautāja, lai nākamās mediācijas noritētu vēl profesionālāk. “Es to iekļaušu noteikumu sarakstā,” teica Medi. “Riekstkoži ir tikai medianti, un viņiem nevajadzētu ciest apkaunojumu Ziemassvētku gardumu šķīvja dēļ.” “Vai esi par to pārliecināta?” vaicāja Ators. Abiem vismaz bija radusies sajūta, ka viņi ir apguvuši ko jaunu šīs mediācijas laikā, un viņi bija sapratuši, ka mediācija ir risinājumu plūsmas izveidošana, kas vienā vai citā veidā ved uz risinājumu. Nu viņi bija apņēmušies labāk iemācīties, kā šo plūsmu uzsāk tā, lai to varētu sekmīgāk kontrolēt.

Autors: Artūrs Trosens
Tulkotāja: Agnese Smiltiņa